Līdzstrāvas elektriskā pretestība un maiņstrāvas motora pretestība radās 19. gadsimtā, kurai ir vairāk nekā 100 gadu sena vēsture un kas ir kļuvusi par galveno spēka mašīnu piedziņas ierīci. Tā laika tehnisko problēmu dēļ ilgu laiku vilkšanas sistēma, kurai bija nepieciešama ātruma kontrole, būtībā bija līdzstrāvas motors.
Strukturālu iemeslu dēļ ir šādi līdzstrāvas motoru trūkumi:
1. Līdzstrāvas motora komutācijas dzirksteles dēļ ir grūti pielietot invertoru skarbā vidē, kur pastāv uzliesmojošas un sprādzienbīstamas gāzes;
2. Regulāri jāmaina birstes un komutatori, kas ir grūti kopjami un kam ir īss mūžs;
3. Struktūra ir sarežģīta, un ir grūti ražot līdzstrāvas motorus ar lielu jaudu, lielu ātrumu un augstu spriegumu.
Salīdzinot ar līdzstrāvas motoriem, maiņstrāvas motoriem ir šādas priekšrocības:
1. Nav komutācijas dzirksteles, ko var pielietot skarbā vidē, kur ir uzliesmojoša un viegli uzliesmojoša vētras gāze;
2. Ir viegli ražot maiņstrāvas motorus ar lielu jaudu, lielu ātrumu un augstu spriegumu;
3. Cieta struktūra, uzticams darbs, viegli kopjams.
Šī iemesla dēļ maiņstrāvas ātrgaitas sistēmu veicināšana un izmantošana ir ierobežota. Pēc otrās naftas krīzes 20. gadsimta vidū un elektronisko tehnoloģiju attīstības, maiņstrāvas ātrgaitas sistēmas invertora tehnoloģija tika izstrādāta lielā ātrumā.
